Šovakar aizdomājos par dzīves inventarizāciju. Ka ik pa laikam ne tikai mājoklī, bet arī dzīvē ir jāuztaisa inventarizācija. Jāizmet ārā viss liekais, jāpieraksta nepieciešamais un jāatjauno svarīgais. Manuprāt tie, kas paliks, būs pamatlīdzekļi. Katram savs - tie būs gan draugi, gan vaļasprieki gan atmiņas, mūzika, atziņas, vērtības. Viss, kas rada patīkamas izjūtas un tas, kas vienmēr nesīs dzīvē prieku. Interesanti, ka atbrīvojoties no veciem un, nez kāpēc, vajadzīgiem krāmiem, rodas brīvības sajūta. Tas ir līdzīgi kā ar to pilno tējas krūzi, kurā vairs ieliet neko nevar, tāpēc tā ir jāizlej, lai piepildītu. Mēs taču arī savā mājā ik pa laikam atjaunojam kādas lietas - piemēram ja nepatīk vairs vecais ledusskapis, veco tak neatstāj jaunajam pieredzei :)
Un šajā kontekstā īstenībā var runāt par visdažādākajām dzīves jomām, darbu ieskaitot. Jo, kas tad mūs "dzen" uz priekšu? Nauda? Bagātība? Vara? Mana atbilde ir: labklājība. Un šeit es galīgi nedomāju mantisko labklājību. Bet to labklājību, kas ļauj būt līdzsvarā ar to, kas Tu esi pats un kas gribi būt. Vakar izlasīju kolosālu Šēras izteicienu: Ne vienmēr ir viegli būt Šērai - bet kādam tas jādara!
Šis ir Veļu laiks. Iededzam kādu sveci par tiem, kas sen jau dzīvo aiz mākoņu maliņas un lai pašiem arī vieglāk un gaišāk ap sirdi :)
Nu ja, darbs ir jāmaina ir pēc 5 gadiem, tad tā inventarizācija tā dabiski notiek.
AtbildētDzēstVarētu jau droškavien arī muti mazgāt rasā, pārtikt no raspodiņiem un dzīvot teltī, toties ar prieku un patīkamām izjūtām, bet... Cik ilgi? Mēs esam pārāk saindēti ar civilizācijas labumiem, lai no tiem atteiktos prieka vārdā.