Parīze. Tā diena, kad dzima ideja par dzeju

12.06.2008.

Vēss rīts. Ar elektrisko plītiņu izsisti korķi. Brokastīs omlete no 12 franču olām. Rodas plāns doties "zaļumos". Gājiens pa ielām - viena baltā, otra melnā (kā zebrai mētelis, if you know what I mean). Gāž lietus. Izmisums par drausmīgo lietusgāzi pie metro stacijas Stalingrad. Vīns. Parks ar milzīgu klinti, tiltiņiem, ezeru un pīlēm. Vīns. Franču skūpsts. Vīns. Krievu častuškas: Napilasj ja pjana; Miļinkij ti moij utt. Vīns. Kokars. Klintis. Vīns.

Meklējam kafejnīcu, kur ES varētu paēst. Ilgi gājām, lai ES varētu paēst. Bet pasūtījām VISI frī kartoškus un alu. Stāsts par dzelteno salveti un 50 oiro banknoti, kuras nejauši nokrita no galda, satikās pie āra kafejncīas, iepazinās un beigās dzīvoja laimīgi.....
Atpakaļceļš uz dzīvokli. Nopērkam franču kūkas.

Pēcpusdiena. Ēdam kūkas un dzeram kafiju. Vīns. Rodas ideja par to, ka katram jāuzraksta savas pārdomas par Parīzi dzejā. Top aizkustinoša dzeja (skatīt turpinājumos). Mūzika no Prizmas. Vīns. Parīzes Sajūta.

Parīze. Kā mēs satikām Zandu un Kokaru

11.06.2008.
Rīts. Zvans pie durvīm. A&K atnesuši svaigus kruasānus, tomātus, franču sīpolus. Ratatui ātri sagatavo brokastīs tomātmaizes. Gājiens uz Monmartru. Kāpnes, kas noved uz Svētās Sirds Baziliku (Sekrekē). Visa Parīze zem kājām. Maz tūristu. Pa alus glāzei. Gleznotāji ar špakteļlāpstiņām, karikatūristi. Krepes ar zaptīti.

Iepērkam vīnu, kruasānu, garneles, sieru. Brauciens ar metro līdz Elizejas laukiem. Karsti. Kolosāls mauriņš starp dzīvžoga upītēm. Vārtīšanās pa mauriņu netālu no Luvras. Pikniks. Kārtis. Luvra....

Atpakaļceļš ar metro, kur ar dibenu jāpaspiež pūlis, lai tiktu vispār iekšā. Veikals. Nelaipnā Marie N. Smirdīgās ielas mello rajonā.
Vakariņas dzīvoklī (attēlā). Pārģērbšanās ar cepurēm un dejām. Pēkšņi uzrodas ciemos Zanda ( bildē) un Kokars (otrā bildē). Patusējām, padejojām. Vēlāk viņi aizgāja....

Dažas ceļojumā visbiežāk lietotās frāzes:
Šeše la femme- meklēt tualeti!
Tev ir problēmas? - Apliec šalli!
Gribi mīzt? - Apēd šalli!
Karasū - horošo!
Šis brauciens pagāja kā viena diskotēka....


turpinājums sekos....

Parīzes sajūta, 10.06.2008

10.06.2008.
Viss sākās ar sēdēšanu Rīgas lidostā, kur mūsu lidmašīna aizķērās kādas 45m, pēc tam ar sēdēšanu lidmašīnā vēl kādas 30m, jo lidmašīnai neļāva pacelties, ar sēdēšanu lidojošā lidmašīnā vēl kādas 2,5h, līdz brīdim, kad mēs nolaidāmies saules piesildītajā Šarla De Golla lidostā. Lidmašīnā vienojāmies par galveno ceļojuma noteikumu: dzert bez tosta nedrīkst :)

Lai tiktu līdz pilsētai izmantojām vilcienu, bet biļetes nopirkt mums neļāva kāds formā tērpts vīrietis, kurš ar vārdiem: "fefrē" (kas mums izklausījās "for free") mūs izlaida cauri biļešu barjerai. Ar vilcienu nonācām Parīzes centrā un nonācām arī pie otras biļešu barjeras, caur kuru neviens nelaida fefrē. Apmulsuši un apkrāvušies ar čemodāniem, lūrējām viens uz otru, nezinot, ko iesākt. Pirmais pa barjeras apakšu izlīda tievais K. Abas ar A saskatījāmies un sapratām, ka nā - to gan nā! Par laimi, viena no blakus eošajām barjerām izrādījās izlauzta, un mēs tikām cauri bez negoda.
Bijām apmetušies dzīvoklī StLuic ielā 11. Romantiskā dzīvojamā mājā ar koka kāpnēm un šokolādes krāsas interjeru.
Tovakar bija ārkārtīgi silts vakars, rietēja saulīte, skaisti izspīdinot gan strūklakas Elizejas laukos, gan vārtu rotājumus. Un tālumā varēja redzēt slaveno Eifeliņu. Toreiz, tajā vakarā, kad sēdējām parciņā uz krēsliem un malkojām burvīgu sarkanvīnu un tālumā ik pa reizei mirguļoja Eifeliņš, toreiz arī radās tā Parīzes sajūta. Vēl stiprāk tā nostiprinājās, kad pusceļā starp parku un Eifeli, mēs apmetāmies uz saules piesildīta akmens sola, klausījāmies Prizmā Tori Amos "Kissing in the Rain". Kopš tā laika šī dziesma man ir Parīzes ceļojuma dziesma :)

turpinājums sekos....

Par jēru

Kamēr apkārt valda nepieredzēta aizraušanās ar franču kulinārijas finesēm, mana opozicionāra dvēsele pieprasīja atgriešanos pie saknēm. Pie latviešu virtuves gruntīguma. Karbonādes un frī kartupeļus diskvalificējot pirms starta.
Es atklāju rāceni un kāli. Rācenis bija pazīstams jau 4000 gadu atpakaļ, un kopš tā laika mēs to lietojam gan svaigā veidā salātos, gan ceptus, gan vārītus, gan sutinātus. Senie persieši un ēģiptieši rāceņus uzskatīja par vergu barību. Ēģiptieši ar to baroja piramīdu celtniekus. Senajā Romā rāceņi bija viena no izplatītākajām dārzeņu kultūrām. Rāceņi ir tradicionālie ziemas dārzeņi un līdz 18. gadsimtam, kad plaši izplatījās kartupeļi, rāceņi bija vieni no galvenajiem ziemas dārzeņiem Eiropā un Krievijā.
Un kas gan varētu sapasēt ar rāceni un kāli labāk par maigo jēru? Jērs! Piešaujam vēl klāt šķipsnu timiāna, šķipsnu koriandra un pāris lauru lapu un - Voila! - mans vakara jērs rāceņos jau kūst uz mēles!

Dzīves inventarizācija

Šovakar aizdomājos par dzīves inventarizāciju. Ka ik pa laikam ne tikai mājoklī, bet arī dzīvē ir jāuztaisa inventarizācija. Jāizmet ārā viss liekais, jāpieraksta nepieciešamais un jāatjauno svarīgais. Manuprāt tie, kas paliks, būs pamatlīdzekļi. Katram savs - tie būs gan draugi, gan vaļasprieki gan atmiņas, mūzika, atziņas, vērtības. Viss, kas rada patīkamas izjūtas un tas, kas vienmēr nesīs dzīvē prieku. Interesanti, ka atbrīvojoties no veciem un, nez kāpēc, vajadzīgiem krāmiem, rodas brīvības sajūta. Tas ir līdzīgi kā ar to pilno tējas krūzi, kurā vairs ieliet neko nevar, tāpēc tā ir jāizlej, lai piepildītu. Mēs taču arī savā mājā ik pa laikam atjaunojam kādas lietas - piemēram ja nepatīk vairs vecais ledusskapis, veco tak neatstāj jaunajam pieredzei :)

Un šajā kontekstā īstenībā var runāt par visdažādākajām dzīves jomām, darbu ieskaitot. Jo, kas tad mūs "dzen" uz priekšu? Nauda? Bagātība? Vara? Mana atbilde ir: labklājība. Un šeit es galīgi nedomāju mantisko labklājību. Bet to labklājību, kas ļauj būt līdzsvarā ar to, kas Tu esi pats un kas gribi būt. Vakar izlasīju kolosālu Šēras izteicienu: Ne vienmēr ir viegli būt Šērai - bet kādam tas jādara!

Šis ir Veļu laiks. Iededzam kādu sveci par tiem, kas sen jau dzīvo aiz mākoņu maliņas un lai pašiem arī vieglāk un gaišāk ap sirdi :)

Ceļojums laikā un telpā

Šovakar vēl pilns ar iespaidiem un emocijām, pagaidām grūti izšķirt ko rakstīt un ko atstāt :) Bet tā kā mēs šīs dienas pavadījām dzejiskā noskaņā, tad es gribētu nocitēt U.Stabulnieka dziesmu "Solījums", kurs mums šorīt brokastu laikā skanēja no plates:

Un es aiziešu pie tevis,
Tad, kad putni pieklusīs,
Neskumsti un nebēdājies, tas būs drīz,
Pavisam drīz.

Jo es gribu iet pie tevis,
Tad, kad jūra satumsīs.
Neskumsti un nebēdājies, tas būs drīz,
Pavisam drīz.

Jo es gribu apskaut tevi,
Tad, kad lapas nodzisīs,
Jo es mīlēšu tad tevi,
Rudens vēji lapas dzīs.

Neskumsti un nebēdājies,
Tas būs drīz,
Pavisam drīz...